Kā es forši nepiepisu seju

Zem šī dramatiskā virsraksta slēpjas visnotaļ muļķīga situācija. Un proti - vakar tika atzīmēta "Sveikdesiņu" diena (manuprāt tas ir skaidrs, ka "Halloween" ir tieši cēlies no "Hallo wiener"). Kuras ietvaros visi labi audzinātie bērni un jaunieši aizmirst visas kristīgās svētdienas mācības un satērpjās dažnededažādos negantos ietērpos. Kā piemēram:

Jonatans R. Īrisas vecākais dēls. Kurš apciemoja mūs un uzaicināja doties uz Washingtonu, lai izbaudītu, tā teikt, amerikāņu kultūru. Ko mēs izbaudījām gan jā...

Ilze, ieraudzījusi visas šīs nešpetnās izdarības, es pat teiktu ākstības, nolēma, ka nu viņa neatpaliks.

Vajadzēja redzēt, kā viņa cīnījās ar to sikspārni uz galvas lai: a) neaizpūš; b) metro nenorauj; c) neizbaksta kādam acis.

Es, būdams audzis kristīgu tradīciju ieskautā cinisma burbulī, nolēmu neākstīties, vilku savas Abibas trenūzenes (selfiju nemācēju uztaisīt - pašiņmiets salūza) un kopā devāmies satikt Jonatanu uz centru. Kas mums veiksmīgi izdevās, es pat vairāk teikšu - mēs pat veiksmīgi piereģistrējāmies Bar crawling pasākumam (Manuprāt nosaukums ir ļoti pašpaskaidrojošs, tāpēc detaļās neieslīgšu) šajā siltajā un priecīgajā Sveikdesiņu vakarā.

Ielas laužu pārpludinātas, skaistas meitenes un braši zēni sātaniskos ietērpos, kas var būt labāks! Tiesa, ļaužu pārpludinājums nozīmē arī rindas pie ieejām, bet nu sūds taču! Vai tad grūti pastāvēt rindā dzīvīgajās un marihuānas dūmu piedvestajās ielās (jā, jā - kopš šā gada 22. februāra marihuāna Washnigton D.C. ir legāla). Jo vairāk, ka jūties lepns par savu piederību zelta miljardam un esi nieka kilometru no vietas kur Baraks Huseinovičs kājām iet!

Rinda, kas sākotnēji iedvesa bijību, jo bija kvartāla garumā, neruka zibenīgi, bet tomēr ruka pietiekami strauji, lai neliktu justies kā bēglim pie Austrijas robežas. Un lūk, te nu tas mirklis ir klāt - Jonatans pēc pāris vārdu apmaiņas ar apsargu pazūd iekšā, tāpat pēc vēl dažu vārdu apmaiņas iekšā pazūd arī Ilze un es jau jūtu kā ar visu krūti metīšos iekšā ASV divdesmitgadnieku dzīvē, bet... jā, parādījās viens 'bet'. Starp mani un apsargu izvērsās šāda diskusija:

Apsargs: ID ir?

Es: kāds ID, tu paskaties uz mani, srsly.

Apsargs: es visu saprotu, bet man vajag id vecīt.

Es:... nē patiesībā es neko vairs neteicu, jo atcerējos pietiekami daudzos stāstus un filmās redzētās epizodes ar līdzīga rakstura situācijām. 

Toties izstaigāju naksnīgo Washingtonu. Un nepiepisu seju. Lai gan, ja gribam būt tehniski godīgi līdz galam, tad nedaudz, pavisam minimāli, tomēr iepisu gan. Kad pārrados mājās, tad no Īrisas barčika izdzēru nedaudz, tā kā pusaudža gados pie Rolanda vecākiem - no iesāktajām pudelēm pa mēriņam, lai nepamana. Žēl, ka neviens no šņabjiem nebija iesākts...

Bonusam nedaudz Sveikdesiņu dekorācijas ielās, interesanti salīdzināt ar līdzīgu ierakstu, ko veicu vēl Kanādā.