Kule putās

Nepacietīgākie lasītāji droši vien jau ir nograuzuši visus nagus gan rokām, gan kājām, gan mazajiem mājdzīvniekiem gaidot nākamo ierakstu šeitan. Un spuras zivtiņām akvārijā. Un gaļas griežamā dēlīša stūrus. Lai apturētu šo destruktīvo darbību nolēmu saņemties un ielikt šo ierakstu.

Lieta tā, ka darba daudz. Kāpēc darba daudz? Tāpēc, ka pagājušo piektdien, sestdien un svētdien neko cilvēces ekonomikas celšanas labā nesadarīju. Jo bija pie kājas. Jo biju aizgājis pastaigāties. 

Daži no jums zina, ka man patīk pastaigāties, bet pastaigāties nevis šā tā, bet ar vērienu (tas nenozīmē, ka man ejot patīk virināt mētelīšus, man mētelīša nemaz nav). 

Man patīk virināt mugursomu, vaļā - ciet, vaļā - ciet. Un ar jēgu, nevis tāpat vien. 

Sanāca kā poēmā...

Bet tur āķis, lai būtu jēga pietiekami daudz reižu virināt mugursomu ir tālu jāiet. Par laimi, Amerika ir pietiekami liela zeme, lai tur būtu ieriktēti dažādi pastaigās gājējiem domāti celiņi, kas stiepjas tik tālu, cik nemaz nevar normāls cilvēks aiziet. Viens tāds celiņš saucas Appalachian Trail, 3500 kilometrus garš un stiepjas cauri 14 štatiem. Tajā skaitā arī caur Merilendu kurā šobrīd mitinos es. Vispār vajadzēs par to Merilendu kaut ko uzrakstīt. Forša vieta.

Nu lūk, posms caur Merilendai no Pensilvānijas līdz Virdžīnijai ir 41 jūdze, jeb ~66 kilometri. Kas man šķita ļoti sakarīga distance nedēļas nogales pārgājienam, pat ja tur ir kalnu elements iesaistīts. Sacīts darīts, Īrisa taisni brauca uz Ņujorku pie investoriem, sarunāju, ka piektdienas rītā pa ceļam mani aizvedīs uz takas posma sākuma punktu un braucot no Ņujorkas svētdienas vakarā savāks mani otrā galā. Zemāk reportāža par laika posmu starp šiem diviem brīžiem Visuma vēsturē.

Mans ekipējums 3 dienām.

Pārtika. Līdzi bija ap 4200 kkalorijas. Apēdu ap 2500. Jo Soylents strādā. Par to atsevišķs ieraksts vēlāk.

Pats svarīgākais ekipējums, viss pārējais ir nieki un bābu purkšķi salīdzinot ar apaviem un apakšbiksēm. Šīs divas lietas vai nu sagraus pārgājienu, vai nu netraucēs tam kļūt par piedzīvojumu.

Sākuma punkts. Tajā akmens stabiņa plītiņveidīgajā objektā ir... 

...viesu grāmata kurā es sevi atzīmēju kā goda viesi.

Taka, jāatzīmē, vietām ne ļoti izcēlās uz apkārtējās topogrāfijas fona. Vienīgi pēc tiem baltajiem klekšiem uz kokiem varēja atpazīt.

Vietām bija būtiski pamanāmāka. Tas ļoti izteikti korelējās ar piekļuves viegumu un takas sarežģītības pakāpi attiecīgajā vietā. Bija vietas, kur cilvēkus neredzēju stundām, bija vietas kur jutos kā GNP...

...kas bija pamatoti, jo daudziem tak gribās redzēt kā izskatās aiz tādas akmeņu kaudzes...

...un izskatās ok. Vietas nosaukums, Black Rock, ja kas.

Vietām novērojami aborigēnu atstātie senie sienu gleznojumi.

Vietām augstas garīgas mācības...

...kuras Bembijs īstenā Tibetiešu stoicisma garā bija ņēmis vērā.

Savukārt man vēl augt un augt līdz tādam Iztukšotā Trauka Līmenim. Bišku gejiska poza, jums tā nešķiet?

Starp citu, vietām nemaz nebija tik jautri staigāt.

Vietām man šķita, ka esmu kārtējo reizi kaut kādā Grieķijas kalnā nonācis.

Bija arī tādas vietas. Maz.

Nav ne jausmas kāpēc šo attēlu ieliku. 

Tagad atcerējos, kad fotografēju, bija baigi labi, bet filmiņa laikam izgaismojās or smth. 

Starp citu, viņiem šādas mājiņas ik pēc 8-15 km, tur var patverties. Ko es arī pirmajā naktī darīju, ko pirmās nakts 2vos pulksteņos nāvīgi nožēloju. Jo, tiklīdz es iekārtojos uz naktsmieru ap 20:15:33, atpērās (rupjas lamas) dirsā pistie (rupjas lamas) bojskauti un okupēja pārējo telpas daļu. Kas rezultējās dramatiski sliktā naktsmiegā, jo viņi trokšņoja. Tāpēc otro nakti gulēju guļamtīklā...

...netālu no šī monumenta, kurš ir uzliets par godu kaut kādām tur baterijām, pilsoņu kara laikā, 1862. gada 14. septembrī kaut ko šturmēja un zaudēja 40 kritušos 162 ievainotos. 

Starp citu, pastaigas laikā uzskrēju šitam akmens krāvumam, kurš, izrādās, ir par godu viena dolāra banknotes sejas nāvei uzsliets.

Pavisam aizmirsu pastāstīt par to, ka viņiem pie tām patvērumu būdiņām ir šitādas uzpariktes, lai var ēdienu pa nakti uzvilkt augšā un lāči, skudras un citi grauzēji nenāktu zelēt.

Lielākais ūdens šķērslis, kas man bija jāpārvar. Pieļauju, ka pavasara palu laikā tur tiešām būtu ko pārvarēt.

Šāds glauns tiltiņš uzbūvēts pāri autostrādei, lai pastaigu mīļotāji bez bēdu var tikt pāri un grieztu sev vēnas vienatnē, nevis mestos ar krūti uz Volvo. Vai Fordu. Vai Mersedesu. Vai Krrrraisleru. Nu jūs sapratāt.

Random.

Sabrucis random.

Vietām, neskatoties uz pietiekami vēlo rudeni, vēl ļoti zaļš.

Skats uz Potomac upi, kas ir vietējā lielākā upe un iezīmēja manas pastaigas beigu tuvumu.

Uz Potomac upi skats, iezīmējošs tuvās beigas pastaigai.

Pastaigas beigas. Ciemats ar nosaukumu Harpers Ferry. Iezīmējošā Potomac upe aiz muguras.

Vēl kaut kāda gadījuma rakstura informācija.

Pirmajā dienā bija +26, bez jokiem. Pirmajā naktī +18. Otrajā dienā +16. Otrajā naktī +4. Bija ineresanti. Trešajā dienā +12.

Redzēju briedi un kādas 100 vāveres. 

Kaut ko vēl biju izdomājis rakstīt, nevaru atcerēties. Ja atcerēšos tad citā ierakstā ierakstīšu. Kaut kas par vīru un cūku.