piektdiena, 2015. gada 27. novembris

Kur mēs esam atbraukuši. 1. daļa.

Dažkārt lietderīgi paskatīties uz lietām salīdzinoši. Visi zinam to, ka pitonus vislabāk mērīt Repšes uzvalkos papagaiļos, tāpēc nolēmu paskatīties uz ASV kopumā un vietu kur šobrīd mitināmies atsevišķi izteiktu Latvijās, Vējoņa algās, vienradžu smieklos un citās tikpat sirdij tuvās mērvienībās.

ASV ir 3šā lielākā valsts pasaulē un ir 148 reizes lielāka par Latviju, kura ir 125tā lielākā. ASV krasta līnija līnija ir 40 reizes garāka. T.i., mums ir proporcionāli vairāk pludmaļu. Eat that Miami bitches! 

ASV ir arī 3šā pasaulē pēc iedzīvotāju skaita un to šeit ir 146 reizes vairāk kā 144tajā vietā esošajā Latvijā. Tātad, blīvums, teorētiski, ir līdzīgs, bet praktiski nē. Piemēram ASV lielākajā štatā, Aļaskā, kas ir 26 reizes lielāks kā Latvija, dzīvo ap 730 tūkstošiem cilvēku, apmēram tik cik Rīgā. Līdzīgi, arī ASV vidienē ir milzīgas, bet reti un reizēm pat Mongolian style reti apdzīvotas teritorijas un ir teritorijas ir OMG WTF kā apdzīvotas. Par to vēlāk.

Ir saskaitīts, ka latviešu valoda ir dzimtā ~1.3 miljonam Latvijas iedzīvotāju un apmēram 100 tūkstošiem ārpus Latvijas dzīvojošiem cilvēkiem. Tātad 1.4 miljoni, kas ir mazāk kā Tagalog dzimtās valodas pārstāvju ASV. BTW, krievu valoda dzimtā ASV ir nieka 854 tūkstošiem, pie kam pamatā Krievijas ebrejiem, kamēr Latvijā krievu valoda dzimtā ir 664 tūkstošiem un viņi pilnīgi noteikti nav ebreji, зуб даю. 

Kaut kā tā ebreju tēma aktuāla. Te, ASV, bija Pateicības diena - uzaicināja mūs ciemos viens no līdzdibinātājiem no ErgonometriX - viņu projekts ir uzparikte, ko pieliek pie jostas cilvēkiem, kuri cilā kaut ko, piemēram, kastes pastā. Šī uzparikte mēra, vai darbinieks ceļ kasti pareizi jeb pastāv risks svainot muguru ar nepareizu kastes cilāšanas tehniku. Šī visnotaļ jaukā cilvēka vārds ir Mike April. Nu pilnīgi nav sajūta, ka varētu būt Ariela Šarona attāls brālēns. Bet ir. Nezinu tieši cik attāls gan. Doma tāda, ka tad kad senči migrēja uz ASV, viņi apzināti padarīja savus uzvārdus piemērotākus angļu valodai. Lai neizceltos.

Bet atpakaļ pie ASV. Paskaitīsim svešu naudu, svešās kabatās. Es domāju, ka ir bezjēdzīgi rindot tos absolūti neaptveramos, astronomiskos skaitļus, kas parādās tad, kad tiek apskatīti valstu budžeti, kopprodukti un tamlīdzīgi, tāpēc aprobežošos ar to, ka minēšu divus reizinātājus. Pirmais ir x2.5, kas parāda cik reizes ir lielāks IKP (piezīme, šeit un turpmāk es izmantoju IKP pēc pirkšanas paritātes, ibo nominālais manā skatījumā ir virtuāla хуиня) uz vienu iedzīvotāju ASV un otrais ir x2625 (jā divi tūkstoši un vēl bišķiņ reizes), kas parāda cik reizes lielāks ir ASV militārais budžets. 

Sameklēsim vismaz kaut ko, kas mums ir vairāk - mobilo telefonu pieslēgumu uz 100 cilvēkiem! (tiem, kam slinkums vērt vaļā saiti un meklēt - Latvijā 125 pret 98 ASV, YESSSS!!!!)

Un uz ielas patīkamāk uz meitenēm skatīties ir Latvijā, tad kad tā palūri, lai neviens tipa nepamanītu, bet visi pamana jo dara to pašu. To gan grūti izmērīt. Repšem jāpaprasa, viņš tāds hard candy cienītājs.

Anyway, pievērsīsimies lokālākam mērogam. Merilenda pēc platības ir tieši puse no Latijas. Jeb, ievērojot politkorektumu 1,6 reizes lielāka kā Izraēla, kura, savukārt, ir 3,2 reizes mazāka kā Latvija. Starp citu, Igaunija un Izraēla kopā pēc platības veido vienu Latviju, tiesa, ja neskaita Golānas augstienes. Bez jokiem. Interesanti vai drīkst būt prosemītisks un politnekorekts vienlaicīgi?

Tālāk, Merilendā dzīvo gandrīz trīs reizes vairāk cilvēku kā Latvijā, jeb tikpat cik Latvijā, Lietuvā un Tallinā kopā. Vai arī tikpat cik 60 Daugavpilīs. Interesanti, ka Izraēlā un Latvijā kopā dzīvo apmēram tikpat cilvēku, cik kopā Merilendā, Lietuvā un Igaunijā. 

Salīdzināt ekonomiski skaitļus Merilenda vs Latvija ir ļoti grūti, jo ASV ir sadalītas pozīcijas, kas ir federālas (visas valsts mērogā, piemēram, militārais budžets) un lokālas (štata mērogā, piemēram, pamatskolas). Viendzimuma laulības gan ir legālas.

Tik daudz var pateikt, ka Merilendā bezdarbs ir 5.2% un štats ir bagātākais no visiem. T.i. augstākais ienākumu līmenis uz mājsaimniecību. Pēc ekonomikas izmēra Merilenda ir starp Peru (5x vairāk iedzīvotāju) un Norvēģiju (kur ~90% no Merilendas iedzīvotāju skaita) un ir ~8x lielāka kā Latvija. Kur tajā visā ierakstās Izraēla? Nu, Izraēlas ekonomika ir apmēram 75% no Merilendas ekonomikas.

Maryland state flag
Merilendas karogs
Merilendas nacionālais dzīvnieks (LOL) ir krabis.

Srsly.

Merilenda ir viens no "oriģinālajiem 13", t.i., pirmajiem 13 štatiem kas izveidoja šo valsti un cīnījās par to, lai Ofrai Vinfrijai būtu iespēja vadīt savu šovu. Tiek uzskatīts, ka reliģiskās brīvības koncepcija radās tieši te.

svētdiena, 2015. gada 22. novembris

Kaut kāds virsraksts

Pieņemu, ka ap šo brīdi ir nograuztas arī krēslu kājas un nosūkāti visu nakstskapīšu rokturi. Bet tā tāda taktiska viltība no manas puses, visi domā, ka esmu nogrimis interneta satura (content) mēslainē, bet es, hops, atkal parādos uz skatuves, tieši tajā brīdī, kad visi ir noguruši no jokiem par mirušiem bagetniekiem (btw, respect & уважуха par tādiem izgājieniem no pašu CH puses). 

Un pareizi teica tas kurš teica, ka tikai pakāpjoties uz citu līķiem mēs varam pacelties pāri. Īpaši, ja tie ir balto cilvēku līķi. Nemanīju Nigērijas karoga krāsās izgaismotas operas, strūklakas, lielveikalus un malkas šķūnīšus. Bet iemesls atrastos.

Kāpēc es vispār par to visu - te viņi visi straukušies ne pa jokam. Bet, cik noprotu, Briselē nav savādāk. Lai gan statistiski nomirt pēc Terorista iniciatīvas ir nesalīdzināmi mazāka iespēja, kā pašam to realizēt - Francijā vidēji 21 cilvēks katru dienu izdara pašnāvības un vēl 200 mēģina, bet ar vājiem panākumiem.

Jebkurā gadījumā. Nolaižoties no globālā lidojuma uz savu zemes pleķīti - teikšu es jums tā, dārgie lasītāji, ka tā start-up būšana baisi emocionāli iztukšojoša. Angliski runājošie lieto apzīmējumu "emotional roller coaster" jebšu "emocionālais karuseļu vilcieniņš, kas brauc augšā - lejā - riņķī - apkārt, tā kā saucamie "Amerikāņu kalniņi"". Tas arī ir tas īstais iemesls, kāpēc nevarēju savākties uzrakstīt kaut ko. Jo ar to start-up ir tā - katra nākamā saruna, prezentācija, modelēšana tavu emocionālo stāvokli svārsta starp "Fuck Yeah!" un "Gribu embrija pozā paslēpties zem gultas". Tipiski bez vidusstāvokļa. Un tā pāris reizes dienā. 

Protams, izstrādājas kaut kāda tolerance, kas nozīmē, ka priecājies mazāk, bet arī bēdājies mazāk. Kas tādai salīdzinoši maz emocionālai būtnei kā man, nozīmē vēl tālāku iegrimšanu cinismā. Tā, ka kopumā esmu apmierināts!

Labi, tagad toč bez diršanas. Aizņemts biju, darba daudz gan tā ko mēs te daram kontekstā, gan iestrādnes dažādiem nākotnes notikumiem, tā teikt, lai būtu vēlāk ko blogā ierakstīt. 

16. novembrī bijām Latvijas vēstniecībā. Mūs uzaicināja uz 18. novembra svinībām. Kas nav skaidrs? Nu, bet loģiski taču - 18. novembrī vēstniecība slēgta, navionālā brīvdiena, tāpēc svinēja 16tajā.
Ierašanās bija: a) tumšā uzvalkā vai b) tautas tērpā. Man nebija ne tā, ne šitā :) tāpēc biju džinos un Abibas Karrimor sporta kreklā. A ko - es startupers, man drīkst. Bilde tāda, tāpēc, ka apmēram tik mājīgi, atraktīvi un latviski viss tas pasākums noritēja. Noklausījāmies Latvijas un ASV himnas, tad bija politiskā uzruna (vēstnieks regulāri pārteicās un nespēja izlasīt sarežģitākus vārdus no lapiņas, piemēram: "ekumeniskais dievkalpojums", neatstāja pārliecinošu iespaidu) pēc kuras man bija skaidras divas lietas - "Krievija ir agresors" un, ka "imigrācijas jautājums tiks risināts ļoti uzmanīgi".
Ā nu vēl ēst deva un vīnu dzert. Nevarētu teikt, ka piepisu seju, bet normāli iepisu gan.
Cha ching!
Mūsu akselerators oficiāli ir atklāts! Bija sarkanās lentas griešana. Tur ir jānomedī pāris bildes, kuras liks jums pielīt ar lepnumu par mums! Ceru, ka izdosies.
Piepisu seju diezgan labi.
Rosijas korišs Rudris. Alain piederošs cilvēkēdājs. Ik pa laikam paliek te, kad Alain un Īrisa dodās savās gaitās.
Viena no lietām, kuru aizmirsu atspoguļot ierakstā par putaino kuli - pa tiem Apalaču kalniem staigājot ļoti daudz šitādus redzēju - savvaļas valrieksti izrādās. Anormāli cieta čaumala un mazi, bet garšo tāpat kā komerciālie. Tagad saprotu, kāpēc te tik daudz tiek valriekstu koks izmantots galdniecībā. Daudz vienkārši.
Īrisai uzlaboja mājas TV sistēmu. Tagad ir šitāda pults, kurai var piespiest to zilo mikrofona podziņu un runāt ar TV...

...un televizors daudz ko saprot. Saki viņam "MTV" viņš ieslēdz MTV. Saki viņam "I want to watch the Terminator", viņš reāli arī sameklē kurā kanālā vai on demand var paskatīties.
Protams, ka man padomā bija pāris citi meklējami, piemēram, augstākminētajā attēlā var redzēt ko TV domā par manu pieprasījumu  "Show me some pussy". Interesanti, ka uz "Suck my dick bitch" TV reaģēja ar reklāmas kanāla Hallmark ieslēgšanu... bez jokiem. Asprātīgi viņiem tie inženieri.


otrdiena, 2015. gada 10. novembris

Kule putās


Nepacietīgākie lasītāji droši vien jau ir nograuzuši visus nagus gan rokām, gan kājām, gan mazajiem mājdzīvniekiem gaidot nākamo ierakstu šeitan. Un spuras zivtiņām akvārijā. Un gaļas griežamā dēlīša stūrus. Lai apturētu šo destruktīvo darbību nolēmu saņemties un ielikt šo ierakstu.

Lieta tā, ka darba daudz. Kāpēc darba daudz? Tāpēc, ka pagājušo piektdien, sestdien un svētdien neko cilvēces ekonomikas celšanas labā nesadarīju. Jo bija pie kājas. Jo biju aizgājis pastaigāties. 

Daži no jums zina, ka man patīk pastaigāties, bet pastaigāties nevis šā tā, bet ar vērienu (tas nenozīmē, ka man ejot patīk virināt mētelīšus, man mētelīša nemaz nav). 
Man patīk virināt mugursomu, vaļā - ciet, vaļā - ciet. Un ar jēgu, nevis tāpat vien. 
Sanāca kā poēmā...

Bet tur āķis, lai būtu jēga pietiekami daudz reižu virināt mugursomu ir tālu jāiet. Par laimi, Amerika ir pietiekami liela zeme, lai tur būtu ieriktēti dažādi pastaigās gājējiem domāti celiņi, kas stiepjas tik tālu, cik nemaz nevar normāls cilvēks aiziet. Viens tāds celiņš saucas Appalachian Trail, 3500 kilometrus garš un stiepjas cauri 14 štatiem. Tajā skaitā arī caur Merilendu kurā šobrīd mitinos es. Vispār vajadzēs par to Merilendu kaut ko uzrakstīt. Forša vieta.

Nu lūk, posms caur Merilendai no Pensilvānijas līdz Virdžīnijai ir 41 jūdze, jeb ~66 kilometri. Kas man šķita ļoti sakarīga distance nedēļas nogales pārgājienam, pat ja tur ir kalnu elements iesaistīts. Sacīts darīts, Īrisa taisni brauca uz Ņujorku pie investoriem, sarunāju, ka piektdienas rītā pa ceļam mani aizvedīs uz takas posma sākuma punktu un braucot no Ņujorkas svētdienas vakarā savāks mani otrā galā. Zemāk reportāža par laika posmu starp šiem diviem brīžiem Visuma vēsturē.

Mans ekipējums 3 dienām.

Pārtika. Līdzi bija ap 4200 kkalorijas. Apēdu ap 2500. Jo Soylents strādā. Par to atsevišķs ieraksts vēlāk.

Pats svarīgākais ekipējums, viss pārējais ir nieki un bābu purkšķi salīdzinot ar apaviem un apakšbiksēm. Šīs divas lietas vai nu sagraus pārgājienu, vai nu netraucēs tam kļūt par piedzīvojumu.
Sākuma punkts. Tajā akmens stabiņa plītiņveidīgajā objektā ir... 
...viesu grāmata kurā es sevi atzīmēju kā goda viesi.
Taka, jāatzīmē, vietām ne ļoti izcēlās uz apkārtējās topogrāfijas fona. Vienīgi pēc tiem baltajiem klekšiem uz kokiem varēja atpazīt.
Vietām bija būtiski pamanāmāka. Tas ļoti izteikti korelējās ar piekļuves viegumu un takas sarežģītības pakāpi attiecīgajā vietā. Bija vietas, kur cilvēkus neredzēju stundām, bija vietas kur jutos kā GNP...
...kas bija pamatoti, jo daudziem tak gribās redzēt kā izskatās aiz tādas akmeņu kaudzes...
...un izskatās ok. Vietas nosaukums, Black Rock, ja kas.
Vietām novērojami aborigēnu atstātie senie sienu gleznojumi.
Vietām augstas garīgas mācības...
...kuras Bembijs īstenā Tibetiešu stoicisma garā bija ņēmis vērā.
Savukārt man vēl augt un augt līdz tādam Iztukšotā Trauka Līmenim. Bišku gejiska poza, jums tā nešķiet?
Starp citu, vietām nemaz nebija tik jautri staigāt.
Vietām man šķita, ka esmu kārtējo reizi kaut kādā Grieķijas kalnā nonācis.
Bija arī tādas vietas. Maz.
Nav ne jausmas kāpēc šo attēlu ieliku. 
Tagad atcerējos, kad fotografēju, bija baigi labi, bet filmiņa laikam izgaismojās or smth. 
Starp citu, viņiem šādas mājiņas ik pēc 8-15 km, tur var patverties. Ko es arī pirmajā naktī darīju, ko pirmās nakts 2vos pulksteņos nāvīgi nožēloju. Jo, tiklīdz es iekārtojos uz naktsmieru ap 20:15:33, atpērās (rupjas lamas) dirsā pistie (rupjas lamas) bojskauti un okupēja pārējo telpas daļu. Kas rezultējās dramatiski sliktā naktsmiegā, jo viņi trokšņoja. Tāpēc otro nakti gulēju guļamtīklā...
...netālu no šī monumenta, kurš ir uzliets par godu kaut kādām tur baterijām, pilsoņu kara laikā, 1862. gada 14. septembrī kaut ko šturmēja un zaudēja 40 kritušos 162 ievainotos. 
Starp citu, pastaigas laikā uzskrēju šitam akmens krāvumam, kurš, izrādās, ir par godu viena dolāra banknotes sejas nāvei uzsliets.
Pavisam aizmirsu pastāstīt par to, ka viņiem pie tām patvērumu būdiņām ir šitādas uzpariktes, lai var ēdienu pa nakti uzvilkt augšā un lāči, skudras un citi grauzēji nenāktu zelēt.
Lielākais ūdens šķērslis, kas man bija jāpārvar. Pieļauju, ka pavasara palu laikā tur tiešām būtu ko pārvarēt.
Šāds glauns tiltiņš uzbūvēts pāri autostrādei, lai pastaigu mīļotāji bez bēdu var tikt pāri un grieztu sev vēnas vienatnē, nevis mestos ar krūti uz Volvo. Vai Fordu. Vai Mersedesu. Vai Krrrraisleru. Nu jūs sapratāt.
Random.
Sabrucis random.
Vietām, neskatoties uz pietiekami vēlo rudeni, vēl ļoti zaļš.
Skats uz Potomac upi, kas ir vietējā lielākā upe un iezīmēja manas pastaigas beigu tuvumu.
Uz Potomac upi skats, iezīmējošs tuvās beigas pastaigai.
Pastaigas beigas. Ciemats ar nosaukumu Harpers Ferry. Iezīmējošā Potomac upe aiz muguras.
Vēl kaut kāda gadījuma rakstura informācija.

Pirmajā dienā bija +26, bez jokiem. Pirmajā naktī +18. Otrajā dienā +16. Otrajā naktī +4. Bija ineresanti. Trešajā dienā +12.

Redzēju briedi un kādas 100 vāveres. 

Kaut ko vēl biju izdomājis rakstīt, nevaru atcerēties. Ja atcerēšos tad citā ierakstā ierakstīšu. Kaut kas par vīru un cūku.


ceturtdiena, 2015. gada 5. novembris

Sveicam Ilzi dzimšanas dienā!

Aizdomīgs attēls, ļoti aizdomīgs attēls. Varbūt tas ir saistīts, ka arī Jonatanam ir dzimšanas diena? Jo Jonatanam ir dzimšans diena ir pēc 2 dienām. Vērīgs (un paranoidāls) bilžu vērotājs noteiktu uzdotu jautājumu: "Kāpēc, ak kāpēc tajās trijās svecītēs ir tikai viena torte"? Tas tāpēc, ka pie galda bija arī Īrisas draudzene Sjūzen. Kurai arī ir dzimšanas diena, parīt. Un kad viņi visi trīs kopā pūta katrs savu svecīti viņi nesaskrējās ar pierēm. 

Nedaudz par kolēģiem. papild.

Ja izlasījāt kādu no presses relīzēm, saites uz kurām ievietoju iepriekš, tad zinat, lai gan tas ir nesvarīgi, jo tūlīt uzzināsiet tā vai tā, ka bez mums akseleratora programmā piedalās vēl 6 komandas. Kopumā pieteikušās bija 70+ komandas, attiecīgi, mēs varam lepni dēvēt sevi par top 10%. 

Komandas ir ļoti dažādās attīstības stadijās, piemēram: 
- Werbie (divi dalībnieki, dietoloģijas speciāliste, kas sarakstījusi grāmatu un programmētājs ar 30 gadu stāžu, kura ikdienas darbs ir SETI  - bez jokiem) ir tikai konceptuālas idejas fāzē, t.i., nav nekā taustāma;
- ErgonometriX (divi dalībnieki, kas ir te uz vietas - praktizējošs ārsts un izbijis augstskolas pasniedzējs) ir ar praktiski gatavu produkta tehnisko izpildījumu (ir strādājoša iekārta), bet nav nekā no biznesa modeļa;
- The Lazy Company (3 dalībnieki ir te uz vietas) - reāli strādājoša kompānija ar klientiem un ienākumiem, kuri vēlas izveidot jaunu produktu.

Interesants ir vecumu sadalījums - varētu domāt, ka start up vide ir jaunu (<30 gadi) cilvēku vide un cik esmu apmeklējis Eiropas pasākumus, tik tā tas ir bijis. Taču šeit pilnīgi noteikti tā nav - 3jās no 7 komandām ir jau sirmi cilvēki, viena komanda (Neopenda - ierīce zīdaiņu veselības uzraudzībai jaunattīstības valstīs) ir divas jaunas studentes un 3 komandas ir mūsu vecuma.

Rases un nacionalitātes - dominējoši amerikāniski, salīdzinoši balti. Visas komandas, izņemot mūs protams, ir no ASV, lai gan daži no citu komandu locekļiem nav dzimuši ASV, bet ir naturalizējušies. Minētais pasniedzējs no ErgonometriX ir no Dienvidāfrikas Republikas - baltais. Viena no studentēm ir indiete, tādā ziņā, ka vecāki abi ir indieši, bet dzimusi viņa ir jau ASV, analoģiski ir arī ar Lazy Company - viena ASV indiete + 2 melni džentlmeņi, nezinu no kurienes, bet iespējams no Bahamām.

Jautrs fakts, te ir arī viens daļlatvietis - ārsta no AgeWell (senioru līdzsvara veicināšanas rīks) vectēvs emigrēja no Latvijas pēc Pirmā pasaules kara (jeb Pirmā pasaules kara laikā, īsti nesapratu), attiecīgi 1/8 daļa latvieša, tiesa, nedz valoda, nedz tradīcijas ģimenē nav saglabājušās.

Latinosi pārstāvēti nav nemaz, ir viens daļējs aziāts (māte ķīnieti) kurš ir programmas menedžmentā. Vēl programmas menedžmentā ir aizdomīgi salīdzinoši daudz ebreju - analītiķi, mentori utml.

Gadījuma rakstura attēls. Šodien Ilzei dzimšanas diena. bija neliela Ilzes sagādāta kūciņa, bet ļoti, ļoti garda. Nolēmu izmantot brīdi un parādīt aprakstītos cilvēkus. Konkursa jautājums - kurš no viņiem ir 1/8 latvietis?

otrdiena, 2015. gada 3. novembris

Alus

Šokolādes, zemesriekstu sviesta porteris... garša eksotiska, cienītājam (man garšo, Ilze un Andra vieba degunus). Bet nu tas nosaukums... Atradu Īrisas ledusskapī.

Savukārt šis bija viens no tiem daudzajiem ko izdzēru spēlējot Bocce (ieraksts pāris dienas atpakaļ), ap to brīdi kad acis rādīja apmēram tik asi, cik šī bilde ir un garšas kārpiņas bija guļošā režīmā, tāpēc garšu komentēt grūti, tikai noformējuma pēc ieliku. Ā un tas čalis fonā arī Jonatans, bet cits, ne tas kurš Īrisas dēls. Šitas Jonatans ir proper ebrejs no Izraēlas, mūsu programmas vadītājs. Vai es teicu, ka arī Īrisa ir ebrejs? Te vispār to ebreju daudz, gandrīz kā Aušvicē Holivudā.

pirmdiena, 2015. gada 2. novembris

Iesildīšanās joks

Iepriekšējā blogā ik pa laikam ierakstīju pa kādam jokam. Nolēmu, ka to varētu saglabāt kā jauku tradīciju. Un tātad.

- Rabbi (domāts ebreju priesteris), es braucu atpūsties uz kūrortu dienvidos un esmu dzirdējis, ka meitenes tur ģērbjas diezgan nepiedienīgi. Saki, vai es drīkstu skatīties skatīties uz meiteni minisvārciņos un blūzītē ar dziļu dekoltē?
- Jā, droši.
- Bet ja viņa ir pludmalē un tērpusies bikini? 
- Protams vari.
- Un ja viņa ir ar atkailinātām krūtīm?
- Nekādu problēmu.
- Vai ir tādas lietas uz ko ebreju vīrietis nedrīkst skatīties?
- Ir gan.
- Kādas?
- Uz metināšanu.

svētdiena, 2015. gada 1. novembris

Kā es forši nepiepisu seju

Zem šī dramatiskā virsraksta slēpjas visnotaļ muļķīga situācija. Un proti - vakar tika atzīmēta "Sveikdesiņu" diena (manuprāt tas ir skaidrs, ka "Halloween" ir tieši cēlies no "Hallo wiener"). Kuras ietvaros visi labi audzinātie bērni un jaunieši aizmirst visas kristīgās svētdienas mācības un satērpjās dažnededažādos negantos ietērpos. Kā piemēram:

Jonatans R. Īrisas vecākais dēls. Kurš apciemoja mūs un uzaicināja doties uz Washingtonu, lai izbaudītu, tā teikt, amerikāņu kultūru. Ko mēs izbaudījām gan jā...
Ilze, ieraudzījusi visas šīs nešpetnās izdarības, es pat teiktu ākstības, nolēma, ka nu viņa neatpaliks.
Vajadzēja redzēt, kā viņa cīnījās ar to sikspārni uz galvas lai: a) neaizpūš; b) metro nenorauj; c) neizbaksta kādam acis.
Es, būdams audzis kristīgu tradīciju ieskautā cinisma burbulī, nolēmu neākstīties, vilku savas Abibas trenūzenes (selfiju nemācēju uztaisīt - pašiņmiets salūza) un kopā devāmies satikt Jonatanu uz centru. Kas mums veiksmīgi izdevās, es pat vairāk teikšu - mēs pat veiksmīgi piereģistrējāmies Bar crawling pasākumam (Manuprāt nosaukums ir ļoti pašpaskaidrojošs, tāpēc detaļās neieslīgšu) šajā siltajā un priecīgajā Sveikdesiņu vakarā.
Ielas laužu pārpludinātas, skaistas meitenes un braši zēni sātaniskos ietērpos, kas var būt labāks! Tiesa, ļaužu pārpludinājums nozīmē arī rindas pie ieejām, bet nu sūds taču! Vai tad grūti pastāvēt rindā dzīvīgajās un marihuānas dūmu piedvestajās ielās (jā, jā - kopš šā gada 22. februāra marihuāna Washnigton D.C. ir legāla). Jo vairāk, ka jūties lepns par savu piederību zelta miljardam un esi nieka kilometru no vietas kur Baraks Huseinovičs kājām iet!
Rinda, kas sākotnēji iedvesa bijību, jo bija kvartāla garumā, neruka zibenīgi, bet tomēr ruka pietiekami strauji, lai neliktu justies kā bēglim pie Austrijas robežas. Un lūk, te nu tas mirklis ir klāt - Jonatans pēc pāris vārdu apmaiņas ar apsargu pazūd iekšā, tāpat pēc vēl dažu vārdu apmaiņas iekšā pazūd arī Ilze un es jau jūtu kā ar visu krūti metīšos iekšā ASV divdesmitgadnieku dzīvē, bet... jā, parādījās viens 'bet'. Starp mani un apsargu izvērsās šāda diskusija:
Apsargs: ID ir?
Es: kāds ID, tu paskaties uz mani, srsly.
Apsargs: es visu saprotu, bet man vajag id vecīt.
Es:... nē patiesībā es neko vairs neteicu, jo atcerējos pietiekami daudzos stāstus un filmās redzētās epizodes ar līdzīga rakstura situācijām. 
Toties izstaigāju naksnīgo Washingtonu. Un nepiepisu seju. Lai gan, ja gribam būt tehniski godīgi līdz galam, tad nedaudz, pavisam minimāli, tomēr iepisu gan. Kad pārrados mājās, tad no Īrisas barčika izdzēru nedaudz, tā kā pusaudža gados pie Rolanda vecākiem - no iesāktajām pudelēm pa mēriņam, lai nepamana. Žēl, ka neviens no šņabjiem nebija iesākts...

Bonusam nedaudz Sveikdesiņu dekorācijas ielās, interesanti salīdzināt ar līdzīgu ierakstu, ko veicu vēl Kanādā.