Kule putās 2: Lielā diršana - Floridā aligatori nedzīvo. 1 daļa.

Kā mēs Amerikā sakam - shalom!

Domāju, ka virsraksts ir gana daiļrunīgs, lai būtu skaidrs, par ko nebūs šis ieraksts. Tāpēc pievērsīšos tam, par ko būs šis ieraksts. Ieraksts būs par sāpēm, sviedriem, urīnu un citrusaugļiem.

Sāpēm tādēļ, ka mazohisma vadīts sevis morāli/fiziskās audzināšanas nolūkos devos nelielā pastaigā pa Floridas Nacionālo Taku. Nu un pie viena, lai iemēģinātu jauno ekipējumu (mugursoma + zābaki) un papētītu psiholoģisko stāvokli pārgājiena laikā, kurš ilgst ilgāk par nedēļu un ir izteikti orientēts uz distances pievarēšanu. Tas viss Islandes Plāna ietvaros.. Protams, par  Almas Vītolas sasniegumiem man tikai sapņot, tomēr, par šo savu veikumu esmu diezgan lepns tā vai tā. 

Materiāla daudz - tādēļ sadalīšu divos vai trijos gabalos. Nedalīšu hronoloģiski, bet drīzāk tematiski - šis ieraksts par ceļojumu kopumā, nākamajā(os) detalizētāk par to ko ēdu, ko dzēru, kur gulēju utml.

Un tātad. Startēju es nākamajā dienā pēc UFC Orlando, tātad 20. decembrī. Iešanu beidzu 28. decembrī - tātad pats pārgājiens ilga, 9 dienas, no kurām vienu dienu nekur negāju. Atpūtos. 8 dienu iešanas laikā pieveicu 210 kilometrus. Vienas dienas ietvaros noietā distance svārstījās no 18 līdz 37 kilometriem. 

Nepamatoti optimistiskais es pašā sākumā. Iešanas sākuma punkts, Austrumos no Orlando. Pievērsiet uzmanību sarkanajiem taisnstūriem uz staba aiz muguras. Visur rakstīts, ka tie ir oranži, bet sit tu mani nost. Sarkani. Anyway. Tie ir taisnstūri kuri marķēja ceļu. Mani labākie draugi un nīstākie ienaidnieki, bet tad es to vēl nezināju.

Kā iepriekšējā ierakstā minēju - Floridā beidzot sajutos kā Amerikā.

Jau pāris jūdzes pēc ceļojuma sākuma nonācu pirmajā dabas lieguma zonā, Tosohatchee. Palmas n'shit, sajūsma sita augstu vilni! Vīīīī!

Daudz kur redzēju nesena deguma sekas. Šķiet, ka Floridā nenotiek cīņā ar dabisko atjaunošanos.

Pirmie sastaptie savvaļas dzīvnieki, plašāk pazīstami kā Bos Taurus.

Čūsku bija daudz. Arīdzan indīgās.  Safilmēju arīdzan. Vairāk materiāla būs tematiskajā ierakstā.

Ik pa brīdim taka atgādināja, ka atrodos Floridā, kas ir slavena ar saviem purvājiem. Lai arī šī bija sausā sezona, vietām bija nepatīkami...

...vietām vienkārši pakaļā. Ja vien...

...nebija uzliktas šādas glaunas laipiņas. Kas gan nebija pārāk bieža parādība.

Starp citu, medību sezona pašā plaukumā. Sākumā vēl neko, bet uz beigām šaudījās tā, ka vietām nepatīkama sajūta bija.

Medību torņi pašaprotama lieta.

Visur pa džungļiem savilkti žogi - kontrolē savvaļas dzīvnieku kustību. Te ļoti stingri kur medīt drīkst kur nē

Ļoti daudz sēņu. Man kā sēņu cienītājam pilnīgi siekala tecēja.

Kad nu par siekalām - atradu...

...savvaļas apelsīnkokus, vairākkārt. Ārkārtīgi sulīgi, bet ar ļoti augstu apelsīna ēterisko eļļu saturu. Pēc garšas viss apelsīns garšo kā veikalā nopērkamā apelsīna miziņa. Bet neskatoties uz to, ļoti garšīgi un atsvaidzinoši.

Un tad, es naktī atradu šo. Savvaļas mandarīnu. OMG!!! To nevar vārdos aprakstīt. Man ar to koku bija orģijas. Turpat netālu arī uz nakti apmetos.

Rīta gaismā šis skats bija vēl debešķīgāks. Savvaļas mandarīniem acīmredzami novākšanas sezona. Tik perfekti gatavus mandarīnus nekad nebiju ēdis.

Starp citu pāris vārdi par naktīm un temperatūrām. Pēc bildēm visdrīzāk nevar nojaust, ka katru dienu bija +30 un vairāk. Kas, starp citu, neesot normāli. Normāli būtu ap +15 +20. El Ninjo saproties.

Par laimi pirmās 6 dienas bija apmācies un +30. Kad beigās pazuda arī mākoņi, tad bija pāris brīži, kad jutos fiziski slikti ar šādu slodzi un temperatūru - praktiski konstanta mērena dehidrācija, ķermeņa pārkaršana un kukaiņi... OMFG kas te notiek! Vispār nestādos kā šo taku var veikt vasarā. 

Pa naktīm +20, kas no vienas puses labi - nav auksts, no otras puses - kukaiņa aktivitāte graujoša. Tie fucking moskīti kož čauri guļamtīklam UN apģērbam. Nācās ieklāt guļammaisu un gulēt tajā kaut vai tāpēc, lai neapēd.

Vispār nakts džungļos ir interesanta padarīšana, īpaši kad sanāk pastaigāt. Un pastaigāt sanāca tā vienkāršā iemesla dēļ, ka dienas gaisma beidzās 18:00 - galu galā gada īsākās dienas iekrita tieši mana pārgājiena laikā. Visas tās nepierastās dzīvnieku skaņas, lūstošie zari zem skrienošo dzīvnieku ķepām pilnmēnesī un bezvējā. Epic shit.

Katru dienu taisīju pa selfijam. Pirmo divu dienu  selfiji augstāk. Šie ir hronoloģiskā secībā tālāk.

Izmaiņas...

...redzamas...

...diezgan...

...izteikti. Te gan jāpiezīmē, ka starp šo un iepriekšējo selfiju ir viena diena bez selfija, jo tā bija tā kad nekur negāju. Tur gan ir cita bilde, kas sekos vēlāk un lieliski ilustrē situāciju. Jā, pēdējā dienā neuztaisīju. Bija ne līdz selfijiem.

Floridā ir apdzīvota vieta, kas saucas Christmas. Srsly. Un šis ir strauts, kas tek caur to vietu.

Sausajā sezonā visi tie strauti tādi, ne ļoti iespaidīgi.

Arī ezeros ūdens līmenis nekāds. Kas arī ir iemesls kāpēc tos sasodītos aligatorus nemanīju. Pie ūdens gluži vienkārši nepiekļūt.

Dažreiz nācās mazliet pastaigāt pa asfaltu.

Lielākoties taka bija līdzīga šai.

Retāk šai.

Bet tad kad tā kļuva šāda, tad bija puņķi un asaras. Es jums teikšu tā - šitas ir vēl sliktāk kā asfalts. Tā baltā smilts ir cieta kā grants ceļš. Tie kas ir staigājuši sapratīs ko tas nozīmē 30 km pa šito ar 25kg mugursomu. Bet takai bija izteikta metro sajūta - ne pa labi, ne pa kreisi. Apkārt krūmi, dzelkšņi...

...kaktusi un vienkārši krūmi. Ne kur apstāties atpūsties nekā. 

Tikai pēdējās pāris dienās jau Ocala nacionālajā mežā sāka šķists, ka šis ir mežs ko saprotu un kurā ir komfotabli.

Priekšpēdējās dienas gājiens gar kanālu bija kā paradīze.

Turpinājums sekos...